Būtu jauki, ja mana māja atrastos jūras krastā – tā domāja mans draugs Kārlis, līdz pārcēlās no mājokļa Rīgā uz Vidzemes jūrmalu. Šo plānu no viņa biju dzirdējis jau sen – dzīvot pie jūras, lai vairotu spēkus un iegūtu labu pašsajūtu.
Pirms pāris gadiem viņa sapnis piepildījās. Vīrietis pārdeva savu dzīvokli galvaspilsētā un nopirka nelielu mājiņu Zvejniekciemā. Viņš toreiz pat nespēja iedomāties, ka šis lēmums izrādīsies viena no lielākajām kļūdām dzīvē.
Nopirka māju un bija sajūsmā
Kārlis jau kopš jaunības bija lolojis domu iekrāt naudu un pārcelties uz dzīvi pie jūras. Starp citu, viņš bieži apmeklēja Baltijas valstu kūrortus – gandrīz katru gadu – un nemaz nenojauta, kāda ir atšķirība starp tūrismu un pastāvīgu dzīvi tajos. Vīrietis pastāvīgi sekoja līdzi mājokļu pārdošanas vietnēm, meklējot savu sapni – nelielu māju pie jūras, kurā varētu dzīvot kopā ar sievu un meitu.
Kad Kārlis ieraudzīja piemērotu sludinājumu Zvejniekciemā, viņš nevilcinājās un ātri iemaksāja drošibas naudu. Pēc tam viņš devās uz nekustamā īpašuma biroju Saulkrastos (netālu no Zvejniekciema), lai pabeigtu darījumu. Pārsteidzoši, bet māja izrādījās nevis veca būda, bet gan izturīga karkasa māja. Tās īpašnieki, vietējā ģimene, pārcēlās dzīvot uz Rīgu. Tādas, lūk, rokādes!
Pirmo mēnesi mans draugs un viņa sieva bija kā septītajās debesīs. Abi vasaras sākumā nepārtraukti gāja peldēties, it kā nespējot noticēt, ka viņu sapnis ir piepildījies. Attīstīja nelielu 700 kvadrātmetru lielu zemes gabalu un bija apmierināti ar veiksmīgo pārcelšanos. Bet pēc pusgada Kārlis sāka pamanīt piekrastes dzīves negatīvās puses. Lai gan sākumā tās nebija īpaši traucējošas.
Un tad pienāca jūlijs, gaiss sakarsa virs +35 grādiem
Patiesībā to nevarētu saukt par trūkumu, jo Zvejniekciemā vasarās karstums vienmēr ir bijis aktuāls. Vienkārši neviens nebrīdināja manu draugu, ka pat plus 35 grādos augstais gaisa mitruma līmenis nekur nepazūd.
Tā nu tu staigā apkārt svīstot, atverot acis kā zivs, cenšoties ieelpot svaigu gaisu. Bet tāda nav. Pareizāk sakot, telpās ar gaisa kondicionētāju uzturēšanās ir ciešama, bet ārā ir tveicīgi, pat pēc pulksten 21:00. Pludmalē, kur pie jūras vismaz ir kaut kāds vēsums, nakšņot noteikti negribas.
Braukšana ar sabiedrisko transportu karstumā ir visnotaļ apgrūtināta. Ne visiem autobusiem un mikroautobusiem ir gaisa kondicionieris, tāpēc salons ir īsts “slazds”, īpaši tiem, kas ir jutīgi pret tveici.
“Uzkarsētā” jūra
Jūra kā jau jūra, bet vasaras gaitā peldēties Zvejniekciemā kļuva nepatīkami, jo ūdens karstumā pārkarsa un sāka izdalīt nepatīkamas smakas. Turklāt jūra krastā bija sadzinusi nejauki dvakojošas dūņas – ja gribējās nopeldēties, bija jābrien pa tām vismaz 10 metrus, lai nokļūtu ūdenī. Vēl jo vairāk – ūdenī bija glumi akmeņi, uz kuriem varēja paslīdēt vai nobrāzt kājas.
Kārlis ātri atklāja, ka ir daudz patīkamāk peldēties Skultes pusē, pie mola, vai arī Saulkrastos, jo ūdens tur bija tīrāks. Bet viņam tik un tā līdz turienei bija jānokļūst. Savukārt sapnis par to, ka viņš varēs kājām pa pludmali doties uz darbu sāka izgaist.
Vietējā mentalitāte
Kārlis agrāk domāja, ka vietējie iedzīvotāji piejūras ciemos ir draudzīgi un ar viņiem būs viegli atrast kopēju valodu. Bet, kad vīrietis tur ciemojās kā viesis, viņi izturējās pret viņu pieklājīgāk, cenšoties panākt, lai viņš iztērē vairāk naudas. Bet tagad, kad viņš mitinās šeit uz vietas, viņš ir ieraudzījis vietējo iedzīvotāju “patieso seju”.
Kādu nedēļas nogali Kārļa sieva darbojās dārzā un viņu uzrunāja kaimiņiene. Izrādījās, ka viņai ir pretenzijas pret jaunajiem iedzīvotājiem. Kaimiņiene mēģināja pārliecināt Kārļa sievu, ka ābele, kas aug 5 metru attālumā no žoga, traucējot viņai un aizēnojot viņas dārza dobes. Patiesībā ābele neko neaizēnoja. Bet kaimiņiene palika pie sava viedokļa un piezvanīja savam vīram, kurš teica to pašu, tikai vēl ar nejaukiem vārdiem.
Draugs, protams, iejaucās – nevienam taču nepatīk, ja kāds pret viņu vai viņa tuviniekiem izturas tā. Bet viņi nevarēja panākt vienošanos. Vēlāk citi kaimiņi teica Kārļa sievai, ka esot bīstami kašķēties ar šo ģimeni – tās galva pastāvīgi visiem kaimiņiem traucējot normāli dzīvot.
Piedzīvojumi vietējā tirdziņā
Pēc pāris dienām mums bija strīds Saulkrastu tirgū. Mēs ar sievu nopirkām 4 kilogramus zivju. Kad atnesām mājās, uzlikām uz svariem, tie rādīja 3200 gramu. Mums nebija ne jausmas, kur palikuši pārējie 800 grami. Devāmies atpakaļ uz tirgu, jo īpaši tāpēc, ka pārdevēja bija vietējā, un mēs viņu jau iepriekš bijām satikuši ciematā. Viņa pagriezās pret mums, sakot, ka mēs paši esam pārgriezuši zivis uz pusēm un tagad mēģinām vainot viņu. Pārējie pārdevēji pievienojās, un mūs norāja kā bērnus.
Vissliktākais ir tas, ka šis tirgus ir tuvākais, un tur var aiziet kājām. Uz citu tirgu jābrauc ar automašīnu, kas ne vienmēr ir ērti. Tā mēs ieguvām ienaidniekus.
Visam tam iemesls ir viens un tas pats: vietējie vasarā pelna naudu. Nav svarīgi, kā – galvenais ir iekrāt naudiņu un ziemā “dusēt uz lauriem”. Šķiet, ka alkatība šeit ir pierasta lieta.
Laižamies prom
Lasi vēl: Sinoptiķi brīdina: 13. novembrī sāksies nedēļa, kas var samulsināt pat rūdītākos
Pēc apspriešanās ar sievu Kārlis nolēma pārdot māju un pārcelties atpakaļ uz Rīgu. Sievai tur joprojām bija dzīvoklis – dzīvesdraugi nolēma, ka pagaidām ar to pietiks. It īpaši tāpēc, ka meita drīz beidz vidusskolu un jāstājas augstskolā, bet dzīvojot Rīgā, būs vieglāk nokļūt mācību iestādē.
Tomēr jau vairāk nekā sešus mēnešus ģimenei nav izdevies pārdot savu Zvejniekciema māju. Tiklīdz pircēji uzzina par problēmām, viņi nekavējoties pagriežas atpakaļ. Tagad visa cerība tikai uz tiem, kas pārāk tajās neiedziļināsies.
Dārgie lasītāji, kā jums patika šis stāsts? Ja esat piedzīvojuši ko līdzīgu, lūdzu, dalieties komentāros. Būsim pateicīgi!
